Rasa Berlīnes kino festivālā

Rasa stāsta par dalību European Film Challenge:
"No 2023. gada 17. līdz 24. februārim es apmeklēju Berlīnes starptautisko kino festivālu Šis bija mans pirmais kino festivāls ārpus Latvijas, un neko tamlīdzīgu es vēl nebiju piedzīvojusi. Atrasties kilometra rādiusā Keitai Blanšetai, Viljamam Defo un Vikijai Krīpsai nelikās reāli, bet, ieraugot kino zālē attiecīgo slavenību galvas, es biju spiesta pieņemt, ka mans mazais sapnītis patiešām notiek.

Berlīne kā pilsēta ir ļoti savdabīga, piemēram, starp pasaulē nozīmīgiem mākslas muzejiem iespējams sastapt kādu žurku vai ārā pie kinoteātra kāds ierīkojis sev naktsmājas. Lai vai kā, tas piedod šarmu un unikalitāti pilsētas atmosfērai, var pakāpeniski sākt saprast, kādēļ šeit uz noteiktu laiku apmetušies ļoti daudzi ievērojami kultūras darbinieki. Naktsdzīves izpētei es priekšroku nedevu, bet pat mazie kino industrijas pasākumi lika nojaust, ka pa īstam dzīva Berlīne ir tikai nakts laikā.

Kinoteātri ir ļoti daudzveidīgi: padomju laika teātri, modernas zāles un milzīgā ēka pašā norises centrā – “Berlinale Palast”-, kas man mazliet atgādināja Latvijas Nacionālo bibliotēku. Katru rītu modos septiņos, lai paspētu norezervēt biļetes, kā mani bija instruējusi EFC komanda, kas, redzot pie kinoteātra uz pirmizrādēm izsalkušo pūli bez biļetes, attaisnojās. Centos dienā noskatīties apmēram divas filmas. Vai nu klasikas, kuras vēlējos redzēt uz lielā ekrāna, vai arī pirmizrādes, kas izskatījās aicinošas. Visspilgtāk atmiņā man ir palikusi pēdējā filma, ko noskatījos – Toda Fīlda “Tar”-, jo pēc režisora uzrunas atklājās, ka tieši mans seanss ir pilna cikla pēdējais solis, jo filma pirmo reizi izrādīta uz šī paša ekrāna, un ir režisora dzimšanas diena. Zālē sēdēja visdažādākās personības: tādi paši jauni entuziasti kā es, nozares profesionāļi, garāmgājēji un, protams, kino zvaigznes.

Dažādība vīdēja ikkatrā nostūrī, un iedvesmai bija dota zaļā gaisma. Ieeja galvenajā kinoteātri arī skatītājiem bija caur sarkano paklāju. Tā arī es tur jutos – bailīga un uz sarkanā paklāja. Lai arī brauciens manus kino skatīšanās paradumus diži neizmainīja, lai arī kaut ko tamlīdzīgu biju gaidījusi, tas mani noteikti motivēs nākamgad iet studēt kino vēl vairāk kā iepriekš. Blakus kinoteātrim bija vācu kinematogrāfijas sarkanais bulvāris, un uz tā bija attēlotas ietekmīgākās vācu kino personības, piemēram, M. Dītriha, un bulvāra beigās bija atstāta viena tukša zvaigzne… Metaforu jau paši saprotat.

Vēlos pateikt lielu paldies EFC komandai par izcilu izpildījumu organizatorisko aspektu sakarā un ceru pēc iespējas drīzāk piedalīties vēlreiz!"