Konkursa vēstnese Rasa Venēcijā

Venēcija. Impresijas.

I

Dvēsele nožāvājas. 

Piparoti romantiskā Saule. Aiz katra ir stāsts. 

Smagnēja plūškoka gulta iztvaiko ceriņu dzīparos un sapinās nekārtīgā bizē. 

Ūdens kanālā ieaijā traģikomiskā arlekīna acs kaktiņā. 

No turienes paveras tikai un vienīgi miera lauki. 

Ķieģeļu jumta atblāzmā rēgojas pagātne. 

Tā visur atstājusi savas pēdas. 

It īpaši karamelizētajos iedzīvotājos. 

Dāmas ar violetiem vēdekļiem izkliedē bažas par laicīgiem sprīžiem. Ciao!

Pītas, gaišas sandales un mīksti ādas mokasīni, kā pa ūdens virsmu piestaigā lakotu koka grīdu. 

Kaut kur nokritis citronu saldējuma bumbas šļurīgais pikucis. Kaut kur drupačas uzlasa balodis.

Jahtu masti kā baznīcas torņi vietējiem sniedz patvērumu no Tevis. 

Tie tiecas uz Dievu. 

Nagu laka, kas atspīd saulē.

Gaišzilā tirkīza spīdums kafijas krūzītes apdarē, sarūsējušā grīdā, māju sienās un oficiantes cigarešu etvijā. 

Un, protams, necaurredzamajā ūdens skatienā. 

II

Melnā fotogrāfu siena kā kaijas pludmalē izķērc zināmu un mazāk pazīstamu slavenību vārdus. 

Kameras zibšņi kā kristāla lauskas papildina jau tā kruzuļotos režisoru un aktieru klaunādes tērpus. 

Cik spīdīgs troksnis!

Vieglāk tajā noslīkt nekā izpeldēt. 

III

Kuģīša dibens velkas pa seklo kanāla granti un man nākas domāt. 

Cik ilgi var cilvēks negulēt?

Cik kubikmetru ietilpst manā stikla kupolā?

Cik ātri iespējams nosauļoties?

Cik reižu ar žileti jāizspēlē krustiņi un nullītes uz delnas?

Uz katra trīsbluķu stabiņa sēž kaija.

Ko viņa sargā?

Kā Rīgas baznīcu zelta torņos sēž kaķi- šeit kaijas.

Lakotas takšu laivas vienaldzīgi šmauc garām šiem marmora sargiem. 

Saule kā nokaitēta dzelzs lode lobī nost savu pēc apelsīniem smaržojošo mizu un dāsni dāvā to uz tirkīza virsmas peldošajiem. Viss ietīts cukurvatē. 

IV 

Aiz sāls sagrauztām skropstām

Divas acis

Marmors

Gondola

Svīstot.

V

Franču mūzika, spāņu valoda pa labi, vācu pa kreisi. Grāmatu veikals priekšā, kaltēti virši pie deguna. 

VI

And now, I will sing for myself.

Skaistākais rekviēms.

Rokoko un lieliska omlete. 

Rudens lapas kā pērles gliemežvāka rītausmas krāsā pūkaini plivinās pār Parīzi. 

11:15, 2024. Laika nosaukšana iemūžina. 

VII

Love the questions themselves!

Kūstošā un slīkstošā Venēcija atgādina, ka līdz ar vasaras aiziešanu aiziet viss, kas zeltīts. Arī viļņu argumenti paslēpušies baznīcas ēnā. Melns kaķis atgādina par Kamī un Latviju. Eifeļa tornis no ceļamkrāniem. 

Tā pati sevi grib vēdināt ar kinolentes ruļļiem, ka tikai nesadeg.

Man ķep klāt itāļu pozitīvisms laikam. Negatīvo vienkārši izsvīstu. 

Tas katru reizi ir kā svētceļojums.