Henrijs Venēcijas kino festivālā

Mans ceļš uz Venēciju aizsākās jau pavasarī. Negaidīti atklāju European Film Challenge, kura ietvaros ir iespēja par filmu skatīšanos saņemt apmaksātu ceļojumu uz lielākajiem Eiropas filmu festivāliem. Iespēja uzvarēt nešķita pārāk liela, taču, kurš neriskē, tas nevinnē.

Tā es uzsāku 10 nedēļas garu konkursa posmu. Savā pirmajā konkursa posmā uz Kannu kinofestivālu netiku. Tomēr pēc īsa brīža tika izsludināts kinomaratons ar galamērķi – Venēcija. Jau biju iegājis azartā un nolēmu startēt arī šoreiz. Noskatījos daudzas brīnišķīgas filmas un izdevās sakrāt vislielāko punktu skaitu.

Uz Venēciju!

30. augustā agri no rīta izlidoju uz Venēciju. Pamazām jau iejūtos festivāla atmosfērā, jo lidmašīnā ieraugu vairākus Latvijas kino industrijas pārstāvjus. 

Venēcijas kinofestivāls vēsturiski izvietojies Lido salā, kas ir daļa no Venēcijas pilsētas, bet atrodas nedaudz nostāk. Tā ir saliņa ar dzīvojamo rajonu un kūrortpilsētiņu. Kinoteātri izvietojušies jūras krastā, kas piešķir savu burvību. Pēc seansiem var iziet jūras krastā un paklausīties Vidusjūras šalkoņā, apdomājot tikko pieredzēto. Vairākas reizes izmantoju arī burvīgo iespēju pārslēgties starp filmām ar peldi jūrā. Šķietami neticami apvienot zvilnēšanu kūrortā ar kinoteātra apmeklējumu, taču Venēcijā tas ļoti organiski savijas kopā.

Diena Biennālē.

Šāda mēroga kinofestivāls dziļi ievelk filmu pasaulē un padara tevi par īstu sinefilu. Tā es izmantoju iespēju un apmeklēju plašu seansu seansu spektru. Bieži vien pirmais seanss sākās 8.30, bet pēdējais beidzās ap 00.00. Tā miegs aizvirzījās tālākā plānā. Šajā ziņā man Venēcija izvērtās kā sava veida kino Dziesmusvētki. Te palīdzēja itāļu kafijas kultūra. Ikkatrā kafejnīciņā  atradu labu espresso, kas tandēmā ar maizīti ar saldo krēmu veidoja baudāmu starpfilmu komplektu. 

Parasti noskatījos 3 vai 4 filmas dienā. Starp filmām piedzīvoju venēciešu kulināro pieredzi un Vidusjūras šarmu. Tā kā apartamenti atradās Venēcijas centrālajā salā, bet kino – Lido, katru vakaru man bija laime pieredzēt braucienu pa jūru. Vakarus mēdzu noslēgt ar pastaigām pa Venēcijas šaurajām ieliņām un cēlajiem tiltiņiem. Venēcija šarmē un ļauj pašam justies kā daļai no nedaudz klišejiskas, bet izbaudāmas romantiskas filmas.

Sarkanais paklājs.

Kino svinēšanā bez sarkanā paklāja neiztika. Arī man bija tā laime tikt uz dažiem sarkanā paklāja seansiem un pieredzēt ceremoniju ‘’no iekšienes’’. Holivudas aktieru streiks gan ieviesa nelielas izmaiņas festivālā (lielākais – nomainījās festivāla atklāšanas filma), tajā skaitā retāks skaits plaši zināmu aktieru īpašajos seansos. Tomēr man izdevās dzīvē, dažu metru attālumā, ieraudzīt tādus režisorus kā Deivids Finčers (filma ‘’The Killer’’) un Vūdijs Allens (filma ‘’ Coup de chance’’). Sastapt meistarus, kuru filmas esi skatījies un novērtējis, ir sākotnēji neticama pieredze, kas iedvesmo un vēl ciešāk sasaista ar kino.

Tiku arī uz īpašo seansu, kura ietvaros Honkongas aktierim Tony Leung Chiu-wai pasniedza balvu par mūža ieguldījumu. Lai arī šī aktiera daiļradi nebiju iepazinis, saviļņojums sita augstu vilni. Šajā brīdī plūdu priekā kopā ar saņēmēju un auditoriju. Burvīga sajūta- svinēt mūžu, kas tiek ieguldīts kino.

Apmeklēju arī citus īpašos seansus. Rezervēt vietu zālē uz šiem pasākumiem sagādāja patīkamu azartu, nokļūšana seansos piešķīra citādāku pieredzi tāpēc, ka kopābūšanas sajūta un apkārtējā- skatītāju un veidotāju- reakcija piešķīra īpašu dimensiju.

Mīļākie kinomirkļi.

"Comandante". Filma, kura atklāja festivālu ir itāļu kino lielbudžeta jaundarbs. Pagāja vairākas minūtes, kamēr demonstrēja visu iesaistīto kinostudiju logo, taču jāsaka, ka tas bija tā vērts. Otrais Pasaules karš, itāļu zemūdene un tās komandants Salvators Todaro, kurš uzņēmās pašu nogremdēta beļģu kuģa apkalpes glābšanu, riskējot ar savām dzīvībām. Vīri kuriem izdevās saglabāt civilizētību un arī kara apstākļos saglabāt cilvēcību. Filma ar daudz, bet saprātīgi lietotiem specefektiem, spraigu sižetu, bet arī ar brīžiem pārdomām, kas pamatīgi ieviļņo, un uzjundī vēlmi šo cilvēcīgumu noturēt arī savā dzīvē. Šai filmai par godu Venēcijas krastos bija noenkurota zemūdene. 

"L’ordine del tempo". Ir vēl viens itāļu kinodarbs, kurā notikumi risinās mūsdienās. Ne tik vizuāla, mazāka filma, kas paskatās uz iespējamu scenāriju, kurā Zemei tuvojas bīstams meteorīts un bažu pilns draugu pulks vēlas pateikt viens otram to, kas vēl pasakāms pirms liktenīgajām beigām. Bijušo studiju biedru kompānija svin dzīvi un ieved mirklī, ko gribas noturēt un pilnīgi izbaudīt.

"Dogman". Luka Besona jaunā filma lūkojas uz puisi, kurš audzis suņu sabiedrībā. Sižets palūkojas uz suņuvīra un viņa bara izdzīvošanu, sapratni un mīlestību

"Coup de chance". Vūdija Allena visticamāk pēdējā filma atkal citādāk paskatās uz romantiskās komēdijas žanru. Šī filma saglabā viņam raksturīgo vieglumu un neparedzamību, nesot līdzi Parīzes šarmu. 

"Backstage". Franču filma par filmu. Jauns puisis veido aizkadru filmu atzīta režisora kino lieldarbam. Filma zaudē finansējumu, veidotāji pielāgojas, viens no aktieriem pārāk iesaistās režisora darba procesā. Šķiet, ka aizkadru filma izvērtīsies iespaidīgāka par pašu mākslas filmu. Šo darbu par veidošanas mokām, sarežģījumiem un šarmu profesionāļu pilnā skatītāju zāle uzņēma ļoti silti. Tajā skaitā citātu: ‘’ Visas franču filmas ir depresīvas. Tev vajadzētu uztaisīt kārtīgu spriedzes filmu ar  smukām čiksēm.’’

Venēcijas iespaidu turpinājums.

27 filmas, ko noskatījos nedēļas gaitā ir mani ievilkušas dziļi kino pasaulē un saindējušas ar kinofestivāliem. Venēcijas skaistums un šiks, kādā tiek svinēts kino ievelk un aicina atgriezties. Šis piedzīvojums mani pamatīgi sasildīja gada vēsākajiem mēnešiem, kino pavēra man arvien jaunus skatus uz šo Pasauli. Rosinātu ikkvienam, kuram ir iespēja piedzīvot šādu kino piepildītu nedēļu. Vienuviet satapt tik daudz cilvēkus, kuri augstu vērtē kinematogrāfiju ir brīnumains notikums, ko Venēcijas saulainās dienas, sazarotie kanāli, brīnišķīgais tiramisu, festivāla vēsture un atvērtie itāļu cilvēki savelk kopā krāšņos kino svētkos.